Ceļā uz brīvību

Valsts svētkos ir iespēja izjust saikni ar savu valsti, tādēl ir labi zināt kā esam nonākuši tur kur esam.

Latvijas dzimšanas diena ir 1918. gada 18 novembris. Taču ceļš uz savu valsti sākās agrāk. Tas nebija viegls, jo Latvijai sava vieta pasaules kartē bija jāizcīna. Latvijas valsts neradās nejauši. Valsts dibināšanu balstīja tautas griba. No apziņas par vienu tautu izauga prasība pēc latviešu zemju apvienošanas un autonomijas līdz bijām gatavi nodibināt paši savu valsti. Augsni nacionālās valsts izvedei sagatavo Pirmā atmoda, kuras virzītājspēks ir jaunlatviešu kustība. Krišijānis Valdemārs, Juris Alunāns, Krišijānis Barons un citi stiprināja latviešu valodu, kultūru un nacionālo pašapziņu.

1873 gadā aizsākās Dziesmu svētku tradīcija un dziedāšanas svētku atklāšanā pirmo reizi skan Baumaņu Kārļa sacerētā latviešu himna “Dievs, svētī Latviju!”. Latvieši aizvien vairāk sāka apzināties sevi kā tautu, aktivizējās kultūras dzīve un izglītība.

Pirmo reizi publiski izskan ideja par latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas un suverēnas valsts nepieciešamību. To uzturoties emigrācijā Šveicē, publicē sabiedriskais darbinieks Miķelis Valters. Notiek sacelšnās pret vācu muižniecību un krievu ierēdniecību. Revolūcijas laikā nostiprinās ideja par latviešu apdzīvoto zemju apvienošanu un autonomiju. Pirmajā pasaules karā nacionālo apziņu stiprina latviešu strēlnieku pulku izveide. Tā ir iespēja pirmo reizi ar ieročiem rokās aizstāvēt savu zemi.

Politiķis un literāts Rainis sacer poēmu “Daugava”, kas līdz pat mūsdienām dziļi emocionāli saviļņo latviešus. Līdzīgi kā citus viņa darbus, to caurvij sapnis par savu valsti.

1917. gadā. Reizeknē notiek pirmais Latgales kongress- demokrātiski ievēlētu Latgales pārstāvju sanāksme. Kongresa dalībnieki nolemj: Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta, un visiem novadiem jāapvienojas vienā zemē. Veidojas jaunas partijas un gaisā virmo daudz versiju par latviešu tautas nākotni, tostarp par kopīgu valsti ar lietuviešiem- Baltu valsti.

Valkā, kur kara bēgļu gaitas savedušas kopā ievērojamu daļu latviešu inteliģences, nodibina Latviešu pagaidu nacionālo padomi. To veido latviešu politiskās, sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas. Padomes pieņemtās deklarācijas ieliek pamatakmeni neatkarīgai Latvju valstij. Taču nākotne joprojām ir neskaidra. Latviešu apdzīvotās zemes sadala frontes līnija, bet līdztekus neatkarīgas Latvijas valsts idejai ir arī citas.

1918. gada rudenī ir radusies reāla iespēja neatkarības ideju pārvērst realitātē. Ir beidzies Pirmais pasules karš, Krievija atteikusies no Latvija teritorijas, bet Vācu valdība atzīst tautu pašnoteikšanās tiesības. Ar panākumiem vainagojās Latviešu pagaidu nacionālās padomes starptautiskā darbība. Lielbritānijas valdība atzīst latviju de facto, bet Zigfrīdu Annu Meierovicu par Latvijas Pagaidu valdības neformālo diplomātisko pārstāvi. Tas notiek vēl īsi pirms valsts proklamēšnas. Pārvarot pretrunas, Rīga apvienojas divas nozīmīgākās latviešu tautas pārstāvības organizācijās. Izveido Tautas padomi, kas tiek uzskatīta par Latvijas priekšparlamentu, un šis pagaidu likumdevējs nolemj jau nākamajā dienā proklamēt Latvijas vasti. 

Valsts proklamēšanas akts notiek tagadējā Latvijas Nacionālā teātra ēkā. Jaunievēlētais Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste nav paguvis ierasties Rīgā, tādēļ svinīgo sēdi vada viņu biedrs Gustavs Zemgals. Viņs paziņo, ka suverēnā vara Latvijā pieder Tautas padomei. Klātesošos uzrunā pagaidu valdības vadītājs Kārlis Ulmanis, kā arī partijas un Latgales Zemes padomes priekšstāvji. Lielā pacēlumā tautas himnu “Dievs, svētī Latviju! “nodzied vairākas reizes pēc kārtas.

Jau pavisam neilgi pēc nodibināšanas jaunajai valstij jāsāk bruņota cīņa par savu neatkarību – no austrumiem sākās Sarkanās armijas iebrukums. Brīvības cīņu laikā Tautas padomei nācās strādāt arī ārpus galavspilsētas- gan Liepājā, gan Cēsīs.

11.08.1920. Noslēdz Latvijas- Krievijas miera līgumu, un Brīvības cīņas ir noslēgušās. Brīvības cīņas ilga 628 dienas un to noslēgumā Latvijas armijā bija 76 000 karavīru. Pagaidu valdība kopā ar sabiedrotajiem spējusi atbrīvot savu teritoriju no svešzemju karavīriem un sākusi piešķirt zemi bezzemniekiem.

Pēc vairāku gadu diplomātiskiem pūliņiem Latvijai izdodas iegūt atzīšanu de iure- sākumā no piecām Antantes valstīm. Tam seko vispārēja mūsu valsts kā starptautisko tiesību subjekta atzīšana.

Mīlam un godājam savu zemi- LATVIJU!